Latvijas nacionālais kino savos 100 gados, kurus rēķinām tieši kopš pirmās nacionālās spēlfilmas pirmizrādes, ir piedzīvojis un izdzīvojis divus vai pat trīs pilnīgi atšķirīgus kinoindustrijas modeļus, un katrā no tiem kinovēsturei atstājis savus sasniegumus. Latvijas kinoprofesionāļi ir strādājuši gan mazas valsts robežās, kur var paļauties tikai uz savas valsts finansējumu un skatītājiem, gan lielas impērijas sastāvā, kur pratuši veiksmīgi konkurēt par daudzmiljonu skatītāju simpātijām visas bijušās PSRS teritorijā.
Latvijas nacionālais kino piedzima zināmā mērā „idejas vārdā”, kā atsevišķu uzņēmīgu entuziastu sapņu realizācija –
tāpat kā daudzās citās valstīs, pirmās spēlfilmas 20. gadsimta 20. gadu sākumā producēja kinoteātru īpašnieki vai citu saistītu profesiju speciālisti. Valsts atbalsta sistēmas kinomākslai nebija, tomēr paši filmu veidotāji izturējās pret jaunās mākslas dzimšanu valstiski atbildīgi – pirmās spēlfilmas Latvijā ir nevis naudas pelnīšanai domāti kases gabali, bet patriotiski orientēti stāsti par jaunās valsts dzimšanu, vēsturi un brīvības cīņām. Diemžēl no Latvijas pirmajām spēlfilmām saglabājušies labākajā gadījumā tikai fragmenti vai atsevišķi kadri, par citām – tikai preses publikācijas. Tomēr starpkaru Latvijā jau 30. gados tika uzņemtas un līdz mūsdienām saglabājušās vairākas lielfilmas, kas pierāda jaunās mākslas entuziastu talantus un spēju praksē apgūt nepieciešamās zināšanas un prasmes. Arī skatītāji novērtēja kinematogrāfistu centienus, nacionālais kino bija publikas iemīļots un kupli apmeklēts.
Padomju varas ienākšana un Otrais pasaules karš faktiski sagrāva Latvijas filmu nozari, jo kara beigās lielākā daļa aktīvi strādājošo filmdaru devās trimdā uz Rietumiem – piemēram, uzņēmuma Rīgas Filma darbinieki brauca projām ar visu filmēšanas tehniku un skaidru nolūku turpināt darbu jaunajā mītnes zemē.
Līdz ar padomju okupāciju pirmajos pēckara gados tika kultivēts uzskats, ka Latvijā kinoprofesionāļu nav, tāpēc citām „brālīgajām republikām” jānāk palīgā, un pirmās spēlfilmas 40. gados Latvijā uzņēma viesrežisori no Krievijas kinostudijām.
Tikai 1955. gadā uzņemtas divas aktierfilmas, kuras prese atļāvās dēvēt par „pirmajām nacionālajām filmām”,
tomēr vēl līdz 60. gadu sākumam kinoražošana tikai pamazām uzņēma apgriezienus, sākumā spējot realizēt labi ja divas spēlfilmas gadā.
50. gadu beigās Latvijā sāka atgriezties pirmie jaunieši, kas ieguvuši profesionālu kinoizglītību Maskavā, Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, un viņu nepacietīgā degsme likt lietā savas idejas un zināšanas sakrita gan ar Rīgas kinostudijas finansiālo nostabilizēšanos, gan zināmu radošu brīvību, ko 60. gadu sākums atnesa gan Padomju Savienības mērogā (tā sauktais Hruščova atkusnis), gan visā Eiropā. Sākot ar 1966. gadu, Rīgas kinostudija ražo 4–5 spēlfilmas gadā, veidojot gan literatūras klasikas ekranizācijas, gan filmas bērniem, gan arī neizbēgamās ideoloģiskās nodevas par „padomju pilsoņu laimīgo dzīvi”. Jau šajā laikā Latvijas spēlfilmas nonāk kinoteātros visā PSRS teritorijā un to skatītāju skaits mērāms miljonos.
70.-80. gadi Rīgas kinostudijai ir visražīgākais un stabilākais periods, katru gadu studijā top vidēji 7 pilnmetrāžas aktierfilmas, štatā ir apmēram 10-12 kinorežisori un attiecīgs daudzums citu kinoprofesionāļu – šajā laikā kinostudijā kopā strādā apmēram 800 cilvēku, vienas spēlfilmas uzņemšanas cikls parasti nepārsniedz gada robežas. Padomju ekonomikā populāra ir tā sauktā „sociālistiskā sacensība”, kuras ietvaros vienā jomā strādājošus uzņēmumus salīdzina pēc dažādiem ražošanas rādītājiem, un šajā sacensībā starp gandrīz 20 PSRS kinostudijām Rīgas studija vairāk nekā 10 gadus stabili turas pirmajā trijniekā. Padomju Savienības teritorijā īpaši populāras ir Latvijas kriminālfilmas un arī melodrāmas, bet vislielāko ažiotāžu izraisa pirmā TV daudzsēriju filma Ilgais ceļš kāpās (1981, septiņas sērijas).
Tomēr salīdzināšanās ar pasaules kino Latvijai padomju periodā nav iespējama,
jo ideoloģiskais „dzelzs priekškars”, kas šķir PSRS no pārējās pasaules, nepieļauj brīvu ceļošanu ne filmām, ne to autoriem. Ideoloģisku iemeslu dēļ arī „pašu mājās” radošo personību izpausmes iespējām ir daudz ierobežojumu – atklāta un oficiāla cenzūra gan nepastāv, tomēr ir pietiekami daudz dažādu rakstītu un nerakstītu likumu, „ko drīkst un ko nedrīkst”, tāpēc bieži talantīgākās un spilgtākās ieceres tiek slāpētas gan ar autoru pašcenzūru, gan dažādām „kolektīvajām apspriešanām”.
80. gadu beigās, līdz ar politiskā klimata maiņu visā PSRS, arī Latvijas kinematogrāfisti iegūst jaunu sparu un sāk risināt līdz tam noklusētas tēmas, atļauties lielāku brīvību stilistikā un arī nacionālu patosu.
Tomēr jau 90. gadu sākumā, Latvijai atgūstot neatkarību, radikāli mainās arī filmu nozares finansēšanas un izplatīšanas sistēma, līdzekļus filmu uzņemšanai vairs nenodrošina ienākumi no to izplatīšanas, jo sabrūk PSRS un līdz ar to arī visi centralizētās ekonomikas mehānismi. Tāpēc 90. gadu vidū jaunajai valstij jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem un vispārējo reformu apstākļos filmu uzņemšana ne tuvu nav prioritāra, strauji sarūk Latvijā uzņemto filmu skaits un īpaši cieš tieši spēlfilmas kā finansiāli visietilpīgākais filmu veids. Tikai 21. gadsimta sākumā tiek pilnīgi izveidota un sakārtota filmu finansēšanas, ražošanas un izplatīšanas sistēma atbilstoši mazas valsts iespējām un vajadzībām, paplašinās starptautiskie sakari un panākumi, valstī pieaug nacionālā kino „tirgus daļa” un prestižs skatītāju acīs, Latvijas laikmetīgais kino veido jaunu „kultūras mantojumu”, kas ar laiku pilnvērtīgi nostāsies blakus šajā izlasē skatāmajam Latvijas kino zelta fondam.
Kristīne Matīsa, kinovēsturniece