Nacionālā Kino centra virtuālā platforma www.filmas.lv, kas šobrīd iekļauta skatītāju balsojumā kā viens no pretendentiem uz balvu “Kilograms kultūras”, šonedēļ piedāvā novērtēt kino kā laikmeta dokumentu, fokusējot uzmanību uz programmu “Nesenā vēsture”.
Kino ir visprecīzākais laikmeta dokuments, jo līdztekus apzinātām liecībām par konkrētu vēsturisku periodu kadrā iekļūst arī neapzinātas, bet spilgti raksturojošas detaļas – interjeri, mode, sadzīviskas situācijas, pilsētas ainavas un citas nu jau zudušas parādības. Šādā aspektā ir aizraujoši ar filmu palīdzību fiksēt, kā mainījies laiks kaut vai tikai apmēram 10-15 gadu periodā, kopš uzņemtas vairākas dokumentālās un spēlfilmas no tām 63 Latvijas filmām, kas portālā filmas.lv sabiedrībai pieejamas legāli un bez maksas.
Piemēram, ir jau gandrīz aizmirsies, kā savulaik virmoja kaislības līdz pat spridzināšanai pie Uzvaras pieminekļa Rīgā (Viestura Kairiša dokumentālā filma Piemineklis, 2004), kur nu vēl tas, kā pilsētas pārapdzīvotības un migrantu pieplūduma dēļ latviešu ģimenes bija spiestas gadiem mitināties Rīgas centra pagrabos un komunālajos dzīvokļos – šis jēdziens jau labu laiku kā izzudis no aprites un jaunākajai paaudzei nemaz vairs nav pazīstams… (Askolda Saulīša dokumentālā filma Kas dzīvo komunalkā, 1993). Tāpat laimīgi aizmirsta pirmo neatkarības gadu nabadzības izraisītā nekritiskā sajūsma par visu, kas saistīts ar ārzemēm (Unas Celmas spēlfilma Seko man!, 1999), savukārt precīzs un cilvēcisks 90. gadu grūtā laika raksturojums pašu mājās atrodams Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālajā filmā Bekons, sviests un mana Mamma (2008).
Nesenās pagātnes raksturojumā ietilpst arī starptautiskas attiecības – gan Latvijas karavīru ārvalstu misijas, kas konkrētajā gadījumā skatītas caur īpaši personisku prizmu (Askolda Saulīša filma Parāds Afganistānai, 2008), gan šķietami Latvijai tālās un eksotiskās Čečenijas paražas, kas iespaido talantīga bērna likteni (Aijas Bley filma Mansurs, tulkojumā Uzvarētājs, 2009).
Mainīga laikmeta liecība ir arī ģimenes mikropasaule un paaudžu attiecības – sirsnīgs lauku modelis aktrises Indras Burkovskas dzimtā (Arvīda Krieva filma Tēvs, radi, kuļmašīna (2006) vai pilsētnieciskas un patērētājsabiedrības noteikumos dabiski funkcionējošas nepilnas, tomēr ne mazāk īstas ģimenes (Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmā Kleitas, mātes un meitas, 2010).
Kā jau ziņots, lai palīdzētu Latvijas filmām nokļūt pie skatītājiem un apgūtu jaunus ceļus filmu izplatīšanā, Nacionālais Kino centrs sadarbībā ar Latvijas filmu producentiem radījis projektu “Latvijas filmas tiešsaistē” – iespēju visā Latvijas teritorijā, kur vien pieejams internets, jebkurā diennakts laikā skatīties portālā www.filmas.lv ievietotās Latvijas filmas. Portāls www.filmas.lv ir arī Latvijas filmu nozares plašākā datu bāze – tur pieejama kataloga informācija par gandrīz 2600 Latvijā uzņemtām filmām, sākot ar 1920. gadu.
Portāls tapis pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas ar Eiropas Savienības atbalstu, to veido Nacionālais Kino centrs un Kultūras informācijas sistēmu centrs, kas nodrošina portāla tehnisko darbību.
Projektu “Latvijas filmas tiešsaistē” informatīvi atbalsta portāls diena.lv un laikraksts Diena.
Vietnē www.lsm.lv līdz 19. oktobrim katru dienu var balsot par portālu www.filmas.lv kā pretendentu uz balvu Kilograms kultūras kategorijā Gada pārsteigums.