Sekojot trīs dažādu paaudžu sieviešu likteņiem krievvalodīga Latvijas kinorežisora ģimenē, filma cenšas noskaidrot, kā dzīvo pusmiljonu lielā Baltijas krievu kopiena. Filmas pamatu veido trīs sieviešu dzīvesstāsti. Vecmāmiņa ir Otrā pasaules kara veterāne, kura 1955. gadā ieradās Latvijā labākas dzīves meklējumos. Māte strādā par pasniedzēju Transporta un sakaru institūtā, bet 18 gadus vecā meita ir jaunā māksliniece. Filma cenšas izprast, vai šai ģimenei ir izdevies atrast savu vietu Latvijas sabiedrībā 30 neatkarības gadu laikā.

Īpašu niansi filmai piešķir fakts, ka režisors Staņislavs Tokalovs to uzņēmis par savu paša ģimeni un filmā izgaismojas arī atšķirīgi pasaules uzskati. Tokalovs ieved skatītāju savu tuvinieku ikdienā – Latvijas krievvalodīgajā kopienā, Purvciema mikrorajonā, – un kopā ar operatoru un scenārija līdzautoru Valdi Celmiņu rada godīgu dokumentālu tuvplānu. Savā ziņā tā ir "perfekta vēsturiska melodrāma" par viņa ģimeni, Latvijas etnisko sadalījumu un piederību krievvalodīgajai sabiedrībai.

Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps žūrija atzina filmu Viss būs labi par gada labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu un apbalvoja arī par labāko montāžas režiju (Stefans Stabenovs), filmai tika piešķirtas arī nominācijas par labāko scenāriju, labāko dokumentālā kino režiju un labāko dokumentālā kino operatora darbu.

MEDIJOS:

„Cilvēki aiz stikla" (recenzē Krista Burāne, portāls Kino Raksti, 16.03.2023.)

„Viss būs labi vai viss būs tāpat" (recenzē Igors Gubenko, portāls Kino Raksti, 23.03.2023.)

„Āmurs, nevis spogulis, un piederība kā process" (diskusiju vada Rita Ruduša, portāls Kino Raksti, 9.05.2023.)