IMANTAM ZIEDONIM – 90
Kultūras personība un sabiedrisks darbinieks, dzejnieks un publicists Imants Ziedonis (1933–2013) Latvijas kinovēsturē ir atstājis nozīmīgas pēdas – ar viņa līdzdalību auga un veidojās visā pasaulē pazīstamā Rīgas dokumentālistu slava, viņa pasakas kļuva par pamatu poētiskai un arī nacionālai stīgai Latvijas zīmētajā animācijā, viņa skatījums uz latviešu literatūras klasiku palīdzējis izkristalizēties nozīmīgām klasiķu darbu ekranizācijām.
Ar Imanta Ziedoņa līdzautorību veidotu filmu jubilejas kolekcija aptver sešas dokumentālās filmas, piecas animācijas filmas un divas spēlfilmas, portālā filmas.lv kolekcija skatāma visā pasaulē 3. maijā un 4. maijā – Imanta Ziedoņa dzimšanas dienā un Latvijas filmu maratona dienā.
Foto: VKFFDA krājums, Veronika Kudlāne
SPĒLFILMAS
1973, režisors Gunārs Piesis, 87’
Daugavas laivinieks Uldis brauc precībās pie bagātas mātesmeitas Zanes, bet viņas sētā ierauga bārenīti Baibu un iemīl to. Atturīgā Baiba arī mīl Uldi, bet nespēj kļūt laimīga, ja cieš Zane, Gatiņš un Orta, tāpēc Baiba izvēlas nāvi. Filma veidota pēc Raiņa lugas motīviem, ekrāna dialogos skan Raiņa ritmizētais teksts, bet pirms filmēšanas rakstītā Imanta Kalniņa mūzika dzīvo arī kā autonoms mākslasdarbs.
1977, režisors Aivars Freimanis, 85’
Filma pēc latviešu literatūras klasikas motīviem – tās pamatā ir Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības stāstu krājums Baltā grāmata, ideja par ekranizāciju nāk no scenārija līdzautora Imanta Ziedoņa. Latvija 19. gadsimta beigās, Mūsmājās kopā ar māti, vectēvu un vecomāti dzīvo mazais kalpa dēlēns Jancis. Viņa pasaule nesniedzas tālāk par apvārsni, un dzīve rit saskaņā ar dabas cikliem – no ziemas caur pavasari, vasaru un rudeni līdz jauniem Jurģiem.
DOKUMENTĀLAIS KINO
1965, režisors Aivars Freimanis, 52’
Ļoti svarīga filma Latvijas dokumentālā kino vēsturē – apliecinājums, ka patiešām sākušies jauni laiki, jo republikas jubilejas filmas veidošana tiek uzticēta jauniem un drosmīgiem kinematogrāfistiem. Režisoram Aivaram Freimanim un operatoram Ivaram Seleckim pievienojas scenāristi Imants Ziedonis un Hercs Franks, un radošā komanda izbraukā tūkstošiem kilometru pa visu Latviju, lai atrastu ietilpīgākos tēlus, kas raksturo dzīvi un cilvēkus valstī.
1969, režisors Aivars Freimanis, 49’
Filmas uzmanības centrā ir zvejnieku dzīve, kāda tā spoguļojas vienas zvejnieku laivas vīru komandā un zvejas tralera jaunā kapteiņa Imanta ikdienā. Krastā gaida sievas un „sauszemes darbi”, bet svarīgākās lietas notiek jūrā, kur pat vētrās līdzi braucis operators Ivars Seleckis. Filmas aizkadra balss ir aktieris Juris Strenga, kurš lasa Aivara Freimaņa tekstu un Imanta Ziedoņa dzeju, kas speciāli rakstīta šai filmai.
1979, režisore Laima Žurgina, 20’
Režisore Laima Žurgina 70. gados veidoja portretfilmas par vairākām Latvijas kultūrā nozīmīgām personībām, bet, kad viņa uzrunāja šādai iecerei Imantu Ziedoni, dzejnieks ņēmis iniciatīvu savās rokās, teikdams: „Es esmu iedomājies par sevi pastāstīt pats…” Viņš pats arī sacerēja filmas scenāriju, strukturējot to atbilstoši lietvārda septiņiem locījumiem un paplašinot jautājumus – „kam esmu pateicīgs?”, „ko es kopju?…. Visplašākās atbildes man gribējās dot uz instrumentāļa jautājumu – ar ko? Ar tēvu, māti, bērniem, sievu, draugiem, ideju biedriem…”
1990, režisors Ansis Epners, 138’
„Latvijā – 1,4 miljoni latviešu, pasaulē – 250 000 latviešu trimdinieku” – ar šādu statistikas fiksāciju sākas filma, kurai materiāls filmēts divu gadu garumā (1988-1990) visā pasaulē, kur atrodami latvieši, „izklīdināti pa visu zemes apaļumu”. Būdami uzņēmīgi, darbīgi un neatlaidīgi, viņi pratuši svešumā iegūt gan izglītību, gan labu darbu, gan cienījamu vārdu, bet galvenais – saglabāt valodu un latvietību. Imanta Ziedoņa rakstītais un paša ierunātais aizkadra teksts atgādina par vertikāles ideju un latviešu „pazīšanās zīmēm” – Nameja gredzenu, sauli, rijas jumta leņķi…
1995, režisors Ivars Seleckis, 90’
„Ir 1995. gada pavasaris Kurzemē, Latvijā,” filmas aizkadrā saka Imants Ziedonis un iepazīstina ar filmas varonēm – tās ir Arvīda klasesbiedrenes Emma, Marta un Hilda, „karalaika meitenes no Kurzemes katla”. Arvīds Blūmentāls no skolas aizgāja karā, nonāca Austrālijā un kļuva par slavenu krokodilu mednieku; tagad viņa klasesbiedrenes ved cauri visai Kurzemei tēlnieka Oļega Skaraiņa veidotu dzelzsbetona krokodilu, lai to par piemiņu uzstādītu Dundagā, Arvīda māju vietā. „It kā pa jokam, bet nopietni,” saka Ziedonis.
2013, režisors Zigurds Vidiņš, 26’
1976. gadā Imants Ziedonis nodibināja „Dižkoku atbrīvotāju grupu” (DAG). Grupa darbojās divdesmit gadus un šajā laikā esot izbraukusi 198 ekspedīcijās, reizi mēnesī vienu nedēļas nogali strādājot pie kāda no Latvijas dižkokiem – izcirta krūmus, veidoja ainavu, kopa Latviju. Šajā domubiedru grupā Imants Ziedonis aicināja dažādu profesiju domubiedrus, filmā „dižkoku laiku” atceras dzejniece Māra Zālīte, režisore Roze Stiebra, zinātnieks Andris Buiķis, rakstniece Anna Žīgure, mākslinieks Vitolds Kucins un citi.
ANIMĀCIJA
1977, režisore Roze Stiebra, 14’
„Kādu nakti pilsētā ienāca mežs…” – tā sākas Imanta Ziedoņa pasaka, kura kļuva par pirmo filmu dzejnieka sadarbībā ar animācijas režisori Rozi Stiebru. Mākslinieces Anitas Jansones zīmētajos tēlos un komponista Imanta Zemzara mūzikā atdzīvojas vispirms pilsētas smakas, trokšņi un putekļi, bet pēc tam – meža zaļā smarža, ziedi un lapas, zaļi sienāži un priežu ziedu putekšņi. Zīmīgi, ka gan Roze Stiebra, gan Anita Jansone 70. gados darbojās Imanta Ziedoņa izveidotajā Dižkoku atbrīvotāju grupā.
1978, režisore Roze Stiebra, 10’
Šalle un cepuru bumbuļi sūdzas, ka Vējš viņus ķerstot, un lūdz, lai suns Funs to Vēju noķer. Un sākas Vēja medības, kas skatītājam pierāda zīmētās animācijas plašās iespējas – Vējš uz jumta ķēmojas ar dūmiem, uztaisa jucekli izžautā veļā, ieslēpjas zirgam astē un diriģē rudzu lauku… Filmas scenārija pamatā – Imanta Ziedoņa Pasaka, kurā spēlējas, spēlējas, kamēr sāk spēlēt.
1984, režisore Roze Stiebra, 10’
Folkloras grupas Iļģi aranžētu tautasdziesmu pavadījumā uz ekrāna rit simboliskas darbības – uguns kuršana un maizes cepšana, arājs ar tīrumā un mazs bērns guļ baltā palagā, jaunu meitu zīlēšana un līgavas zagšana ar panāksniekiem... Šī ir „revolucionāra" filma, pirmkārt tāpēc, ka māksliniece Laima Eglīte to veidojusi nosacītā stilistikā, kas drosmīgi kontrastē ar padomju mākslā tolaik pieņemto „sociālistisko reālismu". Otrkārt, tā ir politiska uzdrīkstēšanās – līdz Atmodai vēl vairāki tumši gadi, taču šajā filmā jau plīvo Lielvārdes josta ar latviskiem ornamentiem un pirmoreiz tik skaidri nolasāms nacionāls vēstījums.
1986, režisore Roze Stiebra, 9’
Imanta Ziedoņa pasakas motīvos balstīta filma, kur mākslinieces Māras Rikmanes zīmētā vasaras dienā mazā Uzpirkstenīte aizbēg no darba, jo viņai apnicis stumdīt adatas, labāk gribētos kļūt par skanīgu zvaniņu – tikai mēles viņai nav! Saldējuma kafejnīcā mazā bēgle sadraudzējas ar Uzpurni, kuru nometis suns, un viņam nu vajadzīgs cits purns. Jādodas meklēt – varbūt Uzpūtenis, Govs vai Zvans varēs palīdzēt? Tekstu lasa Rūdolfs Plēpis.
2005, režisore Roze Stiebra, 2’
Šajā ļoti īsajā filmiņā satiekas divu lielu meistaru īsformāta darbu cikli – Imants Ziedonis kopš 70. gadu sākuma rakstīja epifānijas, nelielas, bet spilgtas prozas pērlītes, savukārt Roze Stiebra jau 90. gadu beigās iesāka Pasaciņu ciklu – atsevišķu dzejoļu vai dziesmiņu iedvesmotas pāris minūšu garas filmiņas. Taureņi, ko ierunājuši Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš, ir muzikāla glezniņa par „pelniem no pavasara pilīm, kas reiz nodegušas”.
