Dokumentālu materiālu uzņemšana Latvijas teritorijā sākās jau pirms Latvijas valsts izveidošanas – 1910. gadā filmēts senākais no materiāliem, kas saglabājušies līdz mūsdienām (Krievijas cara vizīte Rīgā), turklāt ir dokumentālas liecības, ka jaunais medijs kino jau drīz pēc brāļu Limjēru pirmajiem publiskajiem seansiem (1895) nonāca arī Rīgā, tāpat kā citās attīstīto Eiropas valstu galvaspilsētās.
Tomēr plašāku ievērību kino sāka iegūt 20. gadsimta 20.-30. gados, kad būtisku daļu no visas kinoprodukcijas Latvijā veidoja kinohronikas un īsmetrāžas filmas. Šādu formātu ražošanu veicināja apzināta valsts politika, kas citur Eiropā nebija visai izplatīta, – Latvijā pieņemtais likums „par kinematogrāfiem” (kinoteātriem) un citi valdības rīkojumi noteica kā obligātu seansu sastāvdaļu demonstrēt Latvijā uzņemtu kinohroniku. Dokumentālas liecības par dažādiem notikumiem filmēja nelieli vietējie uzņēmumi (Latvju filma, Arnolda Cālīša Kino-foto tirdzniecības nams u.c.) un ārvalstu kompāniju pārstāvniecības (Pathe, UFA u.c.).
Pirmās pilnmetrāžas dokumentālās filmas Latvijā iznāca 30. gadu sākumā, žanriski pamatā veidotas kā „kultūrfilmas”
– piemēram, skatu filma Daugava (1934, režisors Aleksandrs Rusteiķis), kas bija pirmā pilnmetrāžas skaņu filma Latvijā ar izteiktu kultūrvēsturisku ievirzi, piedāvāja inscenētu sižetu dokumentālā vidē – braucienā ar plostu pa Daugavu no Latvijas robežas līdz upes ietekai jūrā, fiksējot cilvēku dzīvi un dabas skatus upes krastos (šī liecība diemžēl nav saglabājusies līdz mūsdienām).
Pasludinot Latvijas PSR 1940. gadā, jaunajā režīmā vispirms sāka uzņemt kinohronikas, jo tas bija operatīvi lietojams ideoloģiskās propagandas līdzeklis; arī vācu okupācijas gados veidoti vairāki dokumentāli darbi ar propagandas ievirzi. Pēc Otrā pasaules kara beigām kinohronikas (padomju laikā lietotais apzīmējums – kinožurnāli) kļuva par neatņemamu kinoindustrijas sastāvdaļu, jau kopš 1946. gada regulāri iznāca viens 10 minūtes garš kinožurnāls nedēļā. Galvenais no tiem bija Padomju Latvija, kurā atspoguļoja būtiskākos notikumus valstī. Kopš 1950. gadu beigām vidēji reizi ceturksnī tika veidoti kinožurnāli Pionieris (bērniem un jauniešiem), Māksla (no 1963. gada), Sporta apskats, vēlāk arī Gaismēnas.
40.-50. gadu dokumentālajām filmām nepiemita izteikts māksliniecisks skatījums, bet, sākot no 1960. gada, situācija Rīgas kinostudijā krasi mainījās. Tas sabalsojās ar norisēm citviet pasaulē, kur jaunu autoru paaudzes ienāca ar neparastāku skatījumu uz tā laika realitāti, vēlējās eksperimentēt ar stilistiskiem paņēmieniem un tehnoloģiskajām iespējām (platekrāna kameru, vēlāk sinhronās skaņas ierakstu).
Latvijā jaunas paaudzes dokumentālisti sāka uzņemt filmas, kuras raksturoja personiskāks tonis, īpaši izkopta vizuālā kvalitāte, metaforas, teksta un attēla negaidītas kombinācijas. Tikpat būtisks jauninājums bija iedziļināšanās vidē, varoņos, to izzināšana un atklāšana uz ekrāna. Rīgas stils vai Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola kļuva par apzīmējumiem šai estētiskajai parādībai, kuru pārstāvēja režisors un operators Uldis Brauns, scenārists un režisors Aivars Freimanis, scenārists Armīns Lejiņš, operators un vēlāk režisors Ivars Seleckis, scenārists un režisors Hercs Franks, un citi.
Poētiskā stila klātbūtne bija jūtama arī turpmākajās dekādēs, taču par dominējošu tendenci 70.-80. gados kļuva sociālas tematikas filmas, kurās autori pievērsās noteiktu aktuālu jautājumu iztirzāšanai.
Ivara Selecka filmas gan uzdeva jautājumus par ģimenes un sievietes lomu sabiedrībā, gan aplūkoja dzīvi Latvijas laukos, Hercs Franks pētīja ne tikai sociāli ekonomiskas, bet arī ētiskas problēmas, skarot morālās izvēles un atbildības tēmas. Izteiksmīgus personību portretus veidoja Laima Žurgina, ekspresīvā manierē strādāja Ansis Epners, režijā debitēja operators Juris Podnieks, kura filmas 80. gados, īpaši Vai viegli būt jaunam? (1986), izpelnījās ļoti plašu rezonansi ārpus Latvijas un atklāja autora spēju jutīgi tvert savu laikmetu. Plašu starptautisku atzinību ieguva Ivara Selecka Šķērsiela (1988, labākās Eiropas dokumentālās filmas apbalvojums 1990. gadā), kurā novērotas nelielās Rīgas ielas iedzīvotāju ikdiena un caur viņu attiecībām, likteņiem un dzīvesstāstiem filma paver Latvijas vēstures sarežģītos līkločus.
Atjaunojoties neatkarīgajai Latvijas valstij, viena kinoražošanas centra vietā veidojās neatkarīgas filmu studijas ar producentu kā būtisku profesiju filmas tapšanas procesā. Kinožurnālu uzņemšana turpinājās līdz 20. gs. 90. gadu vidum un tad tika pārtraukta – gan finansiālu grūtību dēļ, gan tāpēc, ka plašu lietojumu jau bija ieguvuši citi, operatīvāki aktuālās ziņu informācijas mediji. Šīs dekādes laikā sevi pieteica daudz jaunu filmu studiju un jaunu autoru. Izteikti atšķirīgā stilistikā, kuru raksturo gari, vērojoši, precīzi komponēti kadri, filmas sāka veidot režisore Laila Pakalniņa (viņas īsmetrāžas filmas Veļa (1991), Prāmis (1994), Pasts (1995) tika demonstrētas Kannu kinofestivālā un saņēma FIPRESCI balvu). Arī mūsdienās Latvijas režisoru dokumentālās filmas regulāri tiek atlasītas vadošiem starptautiskiem festivāliem, apliecinot dokumentālistu reizē specifisko un universālo skatījumu.
Zane Balčus, kinozinātniece,
Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītāja