Latvijas animāciju šodien raksturo ļoti daudzveidīgs tehniku izmantojums un tēlaina izteiksme, izteikta autorkino dominēšana. Latviešu animācijas autori apbalvoti festivālos visur pasaulē, no Anesī līdz Zagrebai, iekļauti starptautiskās monogrāfijās un mediju publikācijās. Šo plašo un kvalitatīvo animācijas ainu var saistīt ar vēsturisko tradīciju, kur priekšplānā izvirzījās darba tehniskā precizitāte un saturiskais pamats.
Pirmie aizsākumi animācijas medija izpētē Latvijā meklējami jau 20. gadsimta 30. gados,
kad šo tehniku izmēģināja grafiķis Oļģerts Ābelīte un karikatūrists Ernests Rirdāns. 50. gados, filmēšanas tehnikai kļūstot pieejamākai, aktivizējās kinoamatieru kustība un daļa autoru pievērsās arī animācijas filmu veidošanai, tomēr noturīga animācijas tradīcija uzsākās pašā profesionālās kinodzīves epicentrā – Rīgas kinostudijā.
Latviešu profesionālās animācijas aizsākumu raksturo leļļu teātra pieredze, smalks operatora darbs un iespēja pētīt darba procesu PSRS centrālajās animācijas studijās. Profesionālās latviešu animācijas pirmais darbs ir Arnolda Burova leļļu filma Ki-ke-ri-gū!, kas iznāca 1966. gadā. Arnolds Burovs bija tolaik jau pieredzējis un godalgots leļļu teātra režisors, viņš uz kinostudiju devās kopā ar tuvākajiem kolēģiem un jau visai drīz izveidoja cieši saliedētu animācijas grupu. Leļļu veidotājiem un kustinātājiem pievienojās operators Pēteris Trups, kurš ar smalku kameras darbu un gaismu spēja no leļļu mazkustīgajām sejām panākt psiholoģiski iedarbīgus kadrus.
Burova grupa sadarbojās ar dažādiem māksliniekiem, filmās bieži atveidota pasaku/ fantāzijas vai vēsturiska vide un izsmalcināti būvēta divdesmito gadu Rīga. Filmu ritmu un kompozīciju lielākoties raksturo lēnums, apcerība, nostaļģija, kas sabalsojas ar tēmu un vidi, toties komiskajās filmās var vērot vērīgi tvertas padomju laika sadzīves detaļas.
Gandrīz tajā pašā laikā animācijā ienāca leļļu teātra režijas studiju absolvente Roze Stiebra, kura pievienojās Latvijas televīzijas radošajai grupai Telefilma-Rīga, lai veidotu filmētas izrādes ar lellēm, taču jau drīz izlēma pievērsties „īstai” animācijai. Ideja sākotnēji izbrīnīja priekšniecību un kolēģus, bet tai atsaucās operators un tolaik jau atzīts dokumentālists Ansis Bērziņš, kurš palīdzēja atrast animācijas uzņemšanai nepieciešamo tehniku un dalījās zināšanās par darbu ar kameru.
Pirmās filmas Roze Stiebra un Ansis Bērziņš veidoja, strādājot aplikāciju tehnikā ar dažādiem materiāliem, kurus izvēlējās kopā ar mākslinieku, – pirmajai filmai Lietaina diena (1969) animētos tēlus veidoja no kartona, ko apvilka ar audumu, vēlāk tika izmantoti pasteļi, eļļas krāsas, akvarelis un citi materiāli, bet līdz ar filmu Kabata 1983. gadā notika pāreja uz klasisko zīmēto animāciju.
Rozes Stiebras un Anša Bērziņa veidoto filmu klāsts ir plašs un intonatīvi daudzveidīgs, taču jau agri viņu daiļradē priekšplānā izvirzās muzikālo filmu žanrs.
Rozes Stiebras filmām īpaši raksturīgi piesātināti simboliski tēli, kas parasti tika radīti, ņemot par pamatu latviešu oriģinālliteratūru vai folkloru un koncentrējot scenārijā plašāku tēlu sistēmu. Sadarbībā ar māksliniekiem un literātiem Roze Stiebra un Ansis Bērziņš meklēja spilgtu rokrakstu un mudināja māksliniekus atteikties no priekšstatiem par to, kādiem jābūt animācijas personāžiem.
Gan Roze Stiebra un Ansis Bērziņš, gan Arnolds Burovs ar kolēģiem lielākoties veidoja filmas, ko varēja pieteikt kā bērnu kino – tas atviegloja visai stingros ierobežojumus, ko paredzēja oficiālās sociālistiskā reālisma nostādnes, un deva brīvību fantāzijai. Tomēr filmās vērojams niansēts un ietilpīgs vēstījums, ko var nolasīt daudzos slāņos, un augsti mākslinieciskās tehnikas standarti. Caur tehnisko izdomu brīžiem šķiet pausta gluži vai mākslinieciska spītība pret pieņēmumu par bērnu mākslu kā vienkāršotu – piemēram, aplikācijā realizētas sarežģītas vairāklīmeņu panorāmas, leļļu animācijā ar īpašām konstrukcijām attēlota jūra.
Astoņdesmito gadu beigās tehnisku un finansiālu apsvērumu dēļ zīmētās animācijas grupa pārcēlās uz kinostudiju blakus leļļu grupai, tajā pašā otrā stāva gaitenī, un sākās darbs pie pirmās pilnmetrāžas animācijas filmas Ness un Nesija (1991). Tikmēr Rīgas kinostudijas leļļu grupā bija sākusi veidoties jaunu animācijas režisoru paaudze. Paralēli Burovam filmas uzņēma Arvīds Noriņš (debitēja 1970. gadā), Gunārs Treibergs (debija 1982. gadā), bet 1984. gadā pirmo filmu uzņēma Jānis Cimmermanis, kas deviņdesmitajos gados izvirzījās par vadošo režisoru studijā; tad arī ciešā sadarbībā ar mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu tika aizsākta komisku īsfilmu sērija Avārijas brigāde, ko turpina uzņemt vēl šodien. Apvēršot Arnolda Burova iedibināto psiholoģiskās leļļu animācijas tradīciju, Putniņš un Cimmermanis izmantoja animācijas mediju, lai eleganti ironizētu par norisēm sabiedrībā, pat par padomju varas sabrukumu un neatkarīgās valsts parlamenta neskaidrajiem izaicinājumiem.
Pārmaiņas, Latvijas valstij atgūstot neatkarību, ieviesa daudzveidību latviešu animācijā un līdz šim viegli pārskatāmo kopainu sāka virzīt uz spilgtāku individuālismu.
Padomju kinostudiju sistēmai sabrūkot, leļļu un zīmētās animācijas grupas nodibināja kopīgu studiju Dauka, taču drīz vien leļļu grupa no tās atdalījās un izveidoja savu studiju Animācijas brigāde. Zīmēto filmu studijā sāka darboties jauni režisori, starp tiem bija arī Signe Baumane un Edmunds Jansons, šodien starptautiski pazīstami un godalgoti režisori, izteikti autorkino pārstāvji. Leļļu studijā operators Nils Skapāns sāka režisora darbu ar sērijām Munks un Lemijs, un drīz vien epizode Lidojam ?! (1996) saņēma Kristāla lāci Berlīnes Starptautiskajā filmu festivālā par labāko īsfilmu bērniem. Laika gaitā komandai pievienojās Dace Rīdūze un Māris Brinkmanis, bet Nils Skapāns sāka attīstīt plastilīna animācijas tehniku.
No studijas Dauka šķīrās producents Vilnis Kalnaellis un 1995. gadā dibināja studiju Rija, kas vairāk uzsvēra iekļaušanos pasaules animācijas industrijā, darbu ar filmu producēšanu, ražošanu un izplatīšanu. Šajā laikā skaidri iezīmējās divdimensiju animācijas studiju turpmākā politika – Rija būs plaši atvērta festivāliem un starptautiskai sadarbībai, bet Dauka – orientēta uz latviešu skatītāju, atbalstot latviešu mākslinieku un literātu iesaistīšanu filmu veidošanā.
Drīz trim lielajām studijām pievienojās citas mazākas animācijas studijas – atsevišķi spilgti animācijas režisori dibināja savas. Vladimirs Ļeščovs izveidoja studiju Lunohod, uzturot savpatību, ko paredz darbs pie autorkino, kas nevar pakļauties lielos projektos iesaistītas studijas darba ritmam. Vēl citādāku pieeju izvēlējās Edmunds Jansons, kurš izveidoja studiju Atom Art – tajā tiek veidoti gan kopražojumi ar lielāku vērienu un paredzēto mērķauditoriju, gan dažādu autoru īsmetrāžas filmas šaurākai festivālu un animācijas mākslas cienītāju videi.
Šodienas autori ienāk animācijā ar arvien atšķirīgāku līdzšinējo pieredzi un atklāj arvien daudzveidīgāku pieeju medijam, ļaujot droši runāt par animāciju Latvijā kā stilistiski un žanriski neierobežotu mākslas veidu.
Ieva Viese, animācijas eksperte