Filmu maratona programma

Dusmukule (filma top, stāsta režisore Dace Rīdūze)
Režisore Dace Rīdūze studijā Animācijas Brigāde veido leļļu animācijas filmu pēc Agneses Vanagas grāmatām par plastmasas maisiņu, kurš kļuvis dusmīgs, jo ir izlietots un nevienam nederīgs.

Zaļā pasaka (1977, Roze Stiebra, 14’)
Viena no Imanta Ziedoņa Krāsainajām pasakām – par to, kā vienu nakti pilsētā ienāca mežs. Visām pilsētas smakām kļuva nelabi no tās zaļās miglas, kas smaržo pēc skujām un ziediem, pēc īsta meža un svaiga gaisa…

Eži un lielpilsēta (2013, Ēvalds Lācis, 5’)
Kādā pavasara rītā zvēri pamostas no ziemas miega un atklāj, ka meža vietā uzcelta pilsēta. Kā izdzīvot un kā atgūt mežu? Filma saņēmusi uzreiz divas balvas Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā – gan starptautiskās žūrijas, gan bērnu žūrijas atzinību.

Meža sargi (2015, Māris Brinkmanis, 12’)
Kārtējā apgaitā Mežsargs atrod mežā izmestu atkritumu kaudzi, ir zināms arī vainīgais – bezkaunīgs pilsētnieks. Mājdzīvniekiem un meža zvēriem nākas apvienot spēkus, lai mežs kļūst tīrs un nekauņa saņem pelnīto sodu.

Cūkas laime (2009, Dace Rīdūze, 12’)
Skaistajā meža pļaviņā ierodas atpūtnieki – mājas cūku ģimene – un sāk uzvesties visai cūciski. Mežacūcēnam gan mostas romantiskas jūtas pret skaisto sivēnmeitenīti, tomēr meža piemēslotāji ir jāpārmāca.

Ursus (2011, Reinis Pētersons, 10’)
Lācis strādā cirkā par akrobātu, bet ilgojas pēc brīvības, tāpēc kādu dienu pamet visu un dodas uz mežu. Filma veidota ogles zīmējuma tehnikā un apceļojusi vairāk nekā 70 kinofestivālu visā pasaulē.

Tārpiņš (2011, Nils Skapāns, 6’)
Mazam, mazam tārpiņam lielā, lielā pilsētā ir gan visai nemājīga dzīve, tomēr arī savs sapnis un pat iespēja aizlidot. Filmas idejas autors ir filozofs Uldis Tīrons, komponists – Jēkabs Nīmanis.

Starptautiskā Tēva diena (2012, Edmunds Jansons, 5’)
Cilvēki svin svētkus, bet kādam mazam putniņam šī ir pavisam parasta darba diena, kad atkal jārūpējas, kā pabarot savus mazos putnēnus. Filma veidota, režisoram studējot animācijas režiju Igaunijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā.

Cēloņi un sekas
(1956, režisors Varis Krūmiņš, operators Māris Rudzītis, 18’)

Rakstnieka Andreja Upīša noveles ekranizācija, 20. gadu Rīga. No iepirkumu somas izveļas ola un saplīst uz ielas, izraisot notikumu virkni, kurā sapinas grāmatvedis Krastiņš, viņa līgava Ada, dzejnieks, kritiķis, ministrs un citi augstāko aprindu pārstāvji… Ar šo spēles īsfilmu Latvijas kinomākslā debitē divi pirmie Maskavas kinoinstitūta absolventi – režisors Varis Krūmiņš un operators Māris Rudzītis. Lomās – Alfons Kalpaks, Luijs Šmits, Dzidra Ritenberga, Olga Krūmiņa, Kārlis Sebris, Ēvalds Valters un citi.

Tās dullās Paulīnes dēļ
(1979, scenārija autors Alvis Lapiņš, režisore Vija Beinerte, operators Miks Zvirbulis, mākslinieks Uldis Pauzers, 24’)

Divas pavecas māsas – Paulīne un Līzbete – kāzas savā mūžā nav piedzīvojušas, un Paulīne nospriež, ka tad vismaz bērēm jābūt lepnām. Māsas sāk pelnīt naudu ar sēnēm un ogām, sapērk dārgus audumus kleitām un smalkas parūkas, bet Paulīnei kļūst žēl, ka pati to skaistumu nemaz neredzēs. Viņa nolemj sarīkot bēru ģenerālmēģinājumu un izsaukt fotogrāfu, lai to iemūžina. Bet pa šiem gadiem Paulīnei pielipis niķis mosties ar teicienu: “Tu saki?”, un zārkā viņa iesnaužas…

Īsfilma balstīta Vizmas Belševicas stāstā un veidota kā režisores Vijas Beinertes (tolaik Ramānes) kinorežijas diplomdarbs, absolvējot Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu, galvenajās lomās – izcilās teātra prīmas Lilita Bērziņa un Lidija Freimane.

Oranžais eņģelis
(1989, dokumentālā filma, režisors Andrejs Apsītis, operators Gvido Zvaigzne, 10’)

Astoņdesmito gadu Rīgā atkritumu konteinerus nelietoja, iedzīvotājiem savi sadzīves atkritumi bija pašiem konkrētā dienas laikā jāiemet oranžajā Norbā…

Padomju Latvija 18/1989
(10’, kinožurnāla režisors Imants Brils, operatori Viktors Gribermans, Uldis Veiss, Ruta Urbaste, Vladimirs Plotke, teksta autors Andris Vanadziņš)

Trešā Atmoda sākās ar cīņu par Daugavu un Latvijas ainavu. Žurnālists Dainis Īvāns ar laivu izbrauc Daugavas augšteci un „Pļaviņu jūru”, mežkopis Jānis Metuzāls stāsta, kā Talsu pauguraini apdraud grantsraktuves, bet ārsts Leopolds Ozoliņš cīnās pret „mazdārziņu barbariem” pie Tumšupes.

Gaismēnas 46/1989
(10’, kinožurnāla režisors Arnis Akmeņlauks, operators Dmitrijs Verhoustinskis, teksta autors Juris Veitners, komponists Mārtiņš Brauns)

Vides piesārņojums Zemgalē, Lielupes baseinā – Bauskā, Jelgavā, Iecavā, Olainē, Slokas papīrfabrikā. Stāsta tēlnieks Mārtiņš Zaurs un LPSR Dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietnieks Indulis Emsis.

Gaismēnas 47/1989
(11’, kinožurnāla režisors Arnis Akmeņlauks, operators Dmitrijs Verhoustinskis, komponists Mārtiņš Brauns)

Padomju armijas brutālā attieksme pret dabu visur Latvijā – Juglas mežos, Papes poligonā, Liepājas jūrmalā, Dobelē un Vaiņodē.

Velna pēdas meklējot. Latvijas hronika 4/1991

(10’, kinožurnāla režisors un teksta autors Sergejs Nikolajevs, operatori Viktors Gribermans un Sergejs Nikolajevs)

Sensenos laikos velns staigāja pa Latvijas zemi un visur atstāja savas pēdas – kalnos un lejās, alās, ūdeņos un akmeņos. „Velna pēdas” un „Velna dobes” joprojām ir gan Latgalē, gan Cesvainē, gan Ogres rajonā un citur. Stāsta arheologs Juris Urtāns, dabas pētnieks Guntis Eniņš.

Putni. Latvijas hronika 3/1996
(12’, kinožurnāla režisors Imants Brils, operators Māris Maskalāns, skaņu operators Aivars Riekstiņš, tekstu lasa Juris Šteinbergs, asistenti Ēriks Dreibants, Viesturs Kairišs, Aivars Dambekalns, redaktore Baiba Šteina, žurnāla direktors Kristians Luhaers)

Pirmais kinomateriāls, kur savu īpašo kinooperatora pacietību un dabas mīlestību apliecina vēlāk pazīstamais vides filmu autors Māris Maskalāns, tolaik vēl operatoru kursa students Latvijas Kultūras akadēmijā. Tuvplānā – baltie un melnie stārķi ligzdās, somzīlītes īpašais mājoklis, ūdensstrazds ziemā un pavasarī.

Dzīve, dzīvīte… Latvijas hronika 26-27/1989
(20’, kinožurnāla režisors un teksta autors Pauls Pakalns, operatori Ralfs Krūmiņš un Kalvis Zalcmanis, skaņu režisors Aivars Znotiņš, redaktore Ilze Rituma)

Režisors Aivars Freimanis stāsta par dzīvi un par topošo filmu Dzīvīte, kas veltīta Krišjānim Baronam. Dainu tēva jaunībā Latvija piedzīvoja pirmo atmodu, filmas uzņemšanas laikā rit Trešā Atmoda, režisors ar kolēģiem, sadevušies rokās, stāv Baltijas ceļā 1989. gada 23. augustā. „Dzimst filma, atdzimst republika…”

Lūgšana
(kinožurnāls  Māksla 2-3/1992, 18’, autore-režisore Ilona Brūvere, režisors-operators Dāvis Sīmanis (seniors), operatora asistents Jānis Eglītis, skaņu operatori Uldis Siliņš un Normunds Kļaviņš, montāžas režisore Juta Brante, redaktore Monika Labdarbe)

Dzejnieks Uldis Bērziņš Rīgas dzīvoklī tulko tekstus, ar Leonu Briedi Daugavmalā dzer alu, brauc ar vilcienu uz „Itāliju” un Vestienā lasa savu dzeju, bet dzīvei un filmai cauri vijas dzejnieka sapņi.

Keep smiling!

(dokumentālā filma, 2003, 79’, scenārija līdzautors, režisors, operators un producents Askolds Saulītis, scenārija līdzautors Viktors Duks, operatori Miks Meirāns un Uldis Jancis, komponists un skaņu režisors Jānis Brunovskis, montāžas režisore Liene Bāliņa)

Viena no emocionāli spēcīgākajām režisora Askolda Saulīša filmām – stāsts par četriem draugiem, kas brīvajā laikā Latvijas mežos un pļavās meklē Otrajā pasaules karā kritušos un bez vēsts pazudušos karavīrus. Kas liek trīsdesmit gadus veciem vīriešiem doties uz aizmirstiem kaujas laukiem un pavadīt nezināmu kareivi mājupceļā uz dzimteni, kur viņu jau vairāk nekā pusgadsimtu gaidījusi ģimene?

Filma saņēmusi piecas nominācijas Nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps, Skatītāju balvu un atzinību par labāko scenāriju, vēlāk nominēta Krievijas Kinoakadēmijas balvai Nika.

Jumta likums(2001, 30’, režisori Andis Mizišs un Māris Maskalāns, scenārija autors un operators Māris Maskalāns, teksta autors Valdis Felsbergs, skaņu režisori Anrijs Krenbergs un Arvīds Ceļmalis, montāžas režisors Raimonds Špakovskis, mūzikas autors Arnis Mednis, producents Uldis Cekulis)

Divi simti ūdensputnu pāru, kas parasti ligzdo klusā liedagā, šoreiz izvēlējušies Preses nama tipogrāfijas jumtu Rīgā, Ķīpsalā. Kāda ir cilvēku attieksme pret lielāko zīriņu koloniju Eiropā? – pret skaistumu un traucējošo troksni, pret pievilcību un mēsliem, pret pikējošiem uzbrukumiem? Kurš būs saimnieks uz jumta?

Filma saņēmusi Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps nominācijas par labāko scenāriju, labāko mūziku un labāko skaņu režiju, apbalvota kā gada labākā dokumentālā īsfilma.

Leiputrija
(2004, 36’ , scenārija autori Laila Pakalniņa un Māris Maskalāns, režisore Laila Pakalniņa, operators Māris Maskalāns, skaņu režisors Anrijs Krenbergs, producents Uldis Cekulis)

Ir vietas, par kurām mēs neko negribam zināt, un labprāt izliekamies, ka šādu vietu vienkārši nav. Piemēram, izgāztuve. Taču šajā šķietami nepievilcīgajā atkritumu tuksnesī mājo neskaitāmas dzīvas radības – kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Viņiem izgāztuve ir elitāra dzīvesvieta, kas piedāvā barību un siltumu visu cauru gadu.

Latvijā labākais dabas norišu filmētājs Māris Maskalāns šajā filmā pārsteidz ar savu asredzību un pacietību, kas ļauj stundām sēdēt pie putna ligzdas vai žurkas alas, lai galu galā notvertu izcilus kadrus. Savukārt Laila Pakalniņa dzīvnieku pasauli skata kā smalku bezvārdu horeogrāfiju, kurai mūziku speciāli rakstījis japāņu komponists Šigeru Umebajaši, vairāku Vona Karvaja filmu mūzikas autors. 2005. gadā Leiputrija nominēta Eiropas Kino akadēmijas balvai par gada labāko dokumentālo filmu.

Pasaulē katru gadu saražo gandrīz 300 miljonus tonnu plastmasas izstrādājumu, vienreizlietojamo priekšmetu nodarītais kaitējums videi 2030. gadā varētu sasniegt ap 22 miljardiem EUR. Filma Karote uzņemta Latvijā, Lietuvā, Norvēģijā, Azerbaidžānā, Ķīnā un Honkongā, sekojot plastmasas karotes tapšanai no naftas ieguves caur pārstrādes rūpnīcām līdz ēdināšanas iestādēm.

Pasaules pirmizrādi filma Karote piedzīvoja Karlovi Varu starptautiskā kinofestivāla dokumentālo filmu konkursā, melnbalto filmu uzņēmis Gints Bērziņš, ilggadējs režisores domubiedrs un viens no talantīgākajiem vidējās paaudzes kinooperatoriem.

Režisora un scenārija autora Tomasa Vengra pilnmetrāžas kino debija  balstīta autobiogrāfiskos motīvos, jo arī viņš pats dzimis un audzis lietuviešu imigrantu ģimenē Amerikā. Lietuvas un Latvijas kopražojuma filma apliecina, ka 90. gados līdzīgas noskaņas un sajūtas valdīja visur Baltijā, visās kaimiņvalstīs, kas nupat tikai bija atguvušas brīvību. Galveno sieviešu lomu filmā atveido Severija Janušauskaite – Lietuvas teātra un kino aktrise, dziedātāja, komponiste, kostīmu māksliniece un modele. Filmas mūziku komponējis Kārlis Auzāns, Latvijas puses kopražojuma partneris – studija Lokomotīve.

Režisors Aivars Freimanis savulaik atzinis, ka šajā filmā tīšām gribējis Dainu tēvu „nocelt no pjedestāla” un skatīt kā dzīvu cilvēku ar visādām rakstura īpašībām, turklāt vēl izgudrojis novatorisku paņēmienu vēsturiskā laika ritējuma attēlošanai – Krišjāni un viņa sievu Dārtu tēlo divi aktieru pāri, Leonīds Grabovskis un Indra Briķe (jaunībā) un Valdemārs Zandbergs un Velta Līne (vecumdienās).

Filmas pirmizrāde notika 1990. gada februārī, tikai divus mēnešus pirms Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas; jau drīz kinoprofesionāļi izvēlēja Dzīvīti par gada labāko spēlfilmu, balvas kā labākie savā profesijā saņēma arī režisors Aivars Freimanis, operators Valdis Eglītis, māksliniece Ieva Romanova, kostīmu mākslinieces Skaidra Deksne un Sandra Sila, grima mākslinieks Jānis Rība, komponists Mārtiņš Brauns un aktrise Indra Briķe.