Latvijas filmu nozarē 21. gadsimts sākas, arvien skaidrāk apzinoties, ka Latvija ir pilntiesīga Eiropas valsts ne tikai ģeogrāfiski, bet arī kultūras apritē. Tāpēc Latvijas kino ir viena no pirmajām valsts nozarēm, kas iekļaujas Eiropas organizācijās pat vēl pirms referenduma par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, – jau 2002. gadā Latvija kļūst par dalībvalsti Eiropas kopražojumu atbalsta fondā Eurimages un radošo industriju atbalsta fondā MEDIA. Plašus kontaktus ar Eiropas kino kolēģiem Latvijas topošie profesionāļi sāk dibināt jau 90. gadu beigās, īpaši regulāri viesojoties Dānijā, Bornholmas salā, un tieši tur piedzima (un producentu Gunti Trekteri atrada) režisora Herca Franka ideja, kas pamazām izvērtās par dokumentālistikas klasiķa „mūža filmu” Flashback (2002). Pēc šīs filmas Herca Franka Lielajam Kristapam par mūža ieguldījumu kinomākslā pievienojās vēl trīs līdzīgas godinājuma balvas triju citu valstu kinofestivālos.

Latvijas vietu Eiropas kinopasaulē jau drīz iezīmēja arī svarīga nominācija kinoprofesionāļu lokā – Eiropas Kinoakadēmijas (EFA) balvai par gada labāko dokumentālo filmu tika izvirzīta režisores Lailas Pakalniņas un operatora Māra Maskalāna kopīgi veidotā „izgāztuves drāma” Leiputrija (2004), kas producēta Vides Filmu studijā un apliecina šīs studijas virzību no „filmām par putniņiem” uz filmām par sabiedrību (lai gan arī Māra Maskalāna meistarība dabas filmējumos ir viena no šīs filmas izcilākajām kvalitātēm).

Tepat Latvijā par 21. gadsimta sākuma titulētāko dokumentālā kino režisoru bija izvirzījies Askolds Saulītis, vairākus gadus pēc kārtas saņemot Lielo Kristapu, un Nacionālā filmu festivāla Skatītāju balvu izpelnījās vīrišķīgi atturīgu emociju piepildītais stāsts Keep smiling! (2003) par četriem draugiem, kas Latvijas mežos un pļavās meklē bez vēsts pazudušus karavīrus; īpaši pārlaicīgu smeldzi filmai piešķir ar Lielo Kristapu atzīmētā mūzika, kuru komponējis Jānis Brunovskis.

Šajā desmitgadē Latvijas kino kopējās ainas priekšplānā izvirzās dokumentālais kino ar daudzām pamatīgām pilnmetrāžas filmām, dažādiem autoriem izmēģinot daudzveidīgu formu un žanru elementus. Režisors Viesturs Kairišs kopā ar operatoru Gintu Bērziņu uzņem pārsteidzošu variāciju par leģendāro Šekspīra sižetu, filmā Romeo un Džuljeta (2004) dokumentējot mēģinājumus iestudēt šajā sižetā balstīto mūziklu Vestsaidas stāsts, un Kairiša versijā mīlētāju pāris ir divi vājdzirdīgi jaunieši, kuri dzied zīmju valodā. Pavisam citādi ar kino izteiksmes līdzekļiem eksperimentē režisors Pēteris Krilovs, filmā Klucis. Nepareizais latvietis (2008) aplikācijas animācijā atdzīvinot mākslinieka Gustava Kluča 20. gadu plakātus un izmantojot gan arhīvu kadrus, gan inscenējumus ar aktieriem; visi šie paņēmieni kopā stāsta vēsturiski dramatisku stāstu par mākslinieka likteni totalitāras varas bezcerīgajos apstākļos. Tikmēr īpaši asu polemiku sabiedrībā bija jau izraisījis režisors Andis Mizišs, kopā ar operatoru Agri Birzuli pilnīgi tīra un skarba sociālā reālisma stilā veidojot mūsdienu sabiedrības perifērijas iemītnieku traģisko portretējumu Tārps (2005), – filmas autori tiešā un pārnestā nozīmē bija piekļuvuši ļoti tuvu klāt tādiem cilvēkiem, par kuru eksistenci publika neko daudz nemaz negribēja zināt. Tāpēc Latvijas kinoskatītāju aprindās uzvirmoja diskusijas, kādas dažkārt piedzīvosim arī turpmākajos gados, – vai dokumentālisti drīkst izvēlēties par filmas varoņiem cilvēkus, kuri „nezina, ko tie dara”?

21.gadsimta pirmās desmitgades vidū Latvijas filmu nozares kopējais finansējums beidzot pirmoreiz sasniedz divu miljonu latu robežu, un tas nozīmē, ka iespējams uzņemt arī vairāk finansiāli ietilpīgu projektu – spēlfilmas un animāciju dažādā garumā. Kā spoža raķete pāri latviskos zemes toņos krāsotajai animācijas ainavai uzšaujas režisores Rozes Stiebras un mākslinieces Helēnas Heinrihsones krāšņā un trakulīgi krāsainā muzikālā filma Spēlēju, dancoju (2007), kuras senākajos pamatos ir Raiņa luga, bet tuvāk mūsdienām – grupas Iļģi sacerētā mūzika un iestudējums. Ar savu pusstundas garumu filma ievērojami atšķiras no tobrīd tradicionālajām piecu un desmit minūšu īsfilmām, un Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps organizētājiem šis fakts dod iespēju pirmoreiz kopš neatkarības atjaunošanas izveidot atsevišķu sacensības kategoriju pilnmetrāžas animācijas filmām, jo nu iznāk, ka vismaz trīs filmas konkurencei var salasīt (kopā ar suņumeitenes Lotes pirmajiem piedzīvojumiem un leļļu musketieru dēkām Parīzē un Londonā). Tiesa, nākamajos festivālos šādai pilnmetrāžas kategorijai filmu atkal nepietiek, par „animācijas lielvalsti” Latvija kļūst tikai desmit gadus vēlāk.
Šīs desmitgades otrajā pusē Latvijā arvien „skatāmākas” kļūst arī spēlfilmas, turklāt arī visai plašā stilistiskajā spektrā. 2007. gada pašā sākumā pirmizrādi piedzīvo režisora Jura Poškus mazbudžeta spēlfilma Monotonija (2007), un pirmoreiz uz ekrāna sāk iezīmēties metode, kuru teātrī izmanto režisors Alvis Hermanis un arī pats Poškus tālāk attīstīs nākamajās filmās, –scenārijs tiek veidots kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem, katram pienesot un izdomājot jaunas epizodes un krāsas savam varonim. Improvizācijas procesā iesaistās arī daži citu teātru aktieri un pat neprofesionāli tēlotāji, kopīgi radot ļoti dzīvu un laikmetīgu stāstu par jauniem provinciāļiem Rīgas bezjēdzīgajā burzmā.

Tā paša 2007. gada beigās līdz fināla kulminācijai nonāk process, kas jau vairākus gadus Latvijas filmu nozarē bijis publikas uzmanības centrā, īpaši jau pēc producenta Andreja Ēķa un režisora Aigara Graubas drosmīgā lēmuma – viņi vēsturiskai filmai par Latvijas valsts pirmajām brīvības cīņām ieplāno uzcelt īpašu kinopilsētu, lai filmēšanas procesu neapgrūtinātu nepieciešamība strādāt vēsturiski pareizajās Rīgas vietās, mūsdienu pilsētas drūzmā. Vērienīgi celtā Cinevilla Tukuma novada Slampē un ilgi veidotā filma Rīgas sargi (2007), kurai pirmoreiz ir arī sava datorgrafikas specefektu komanda, tik ļoti uzkarsē skatītāju interesi, ka drīz pēc pirmizrādes Lāčplēša dienā, 11. novembrī, filma pārspēj gan līdzšinējos Latvijas filmu skatītāju skaita rekordus, gan pat Holivudas Titānika apmeklējumu…

Desmitgadi un šo izlases desmitnieku noslēdz vēl viens Jaunā Rīgas teātra kolektīvā balstīts darbs, turklāt visai tiešā nozīmē – režisors Gatis Šmits nolemj „pārcelt uz ekrāna” JRT izrādi Tas notika ar viņiem (2007), un ekranizācijas procesā piedzimst komēdija Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010). Filma ļauj spilgti uzmirdzēt Jaunā Rīgas teātra zvaigžņu sastāva komikas talantiem, un izrādās, ka arī skatītāji jau sen gaidījuši kaut ko tik pazīstamu un saprotamu.

Jāatgādina, ka šī desmitgade arī Latvijas filmu nozarē, tāpat kā tobrīd visur pasaulē, noslēdzas ekonomiskās krīzes ēnā, finansējums visās nozarēs ir katastrofāli samazinājies un kādu laiku Latvijā pat nevar piešķirt finansējumu jaunu filmu uzsākšanai, tikai iesākto pabeigšanai. Taču laika distance un NKC jubilejas izlases ekspertu balsojums liecina, ka šī desmitgade tomēr atstājusi Latvijas kinovēsturē daudz vērtīgu filmu, papildinot tās desmit, kas ieņēmušas saraksta augstākās vietas.

Balsojuma sarakstā līderiem seko un desmitgades kopējo ainu veido arī Viestura Kairiša pirmā pilnmetrāžas spēlfilma pa ceļam aizejot… (2001), Jāņa Putniņa Paslēpes (2001) un četru režisoru kopīgi veidotā noveļu filma Vogelfrei (2007, režisori Jānis Kalējs, Gatis Šmits, Jānis Putniņš un Anna Viduleja), dokumentālā kino laukā ekspertiem palikusi prātā Jura Poškus atraktīvā performance Bet stunda nāk… (2003), Ilzes Burkovskas-Jakobsenas sirsnīgais un vēsturiski ietilpīgais stāsts Bekons, sviests un mana Mamma (2008), Andra Gaujas izaicinošā incesta drāma Ģimenes lietas (2010), Kaspara Gobas pētījums par homofobijas izpausmēm sabiedrībā Homo@lv (2010) un Ineses Kļavas debijas filma Eks Āmen s (2005). Latvijas animācijā šo desmitgadi iezīmē fakts, ka pie apvāršņa Zviedrijas pusē parādās debitants Vladimirs Leščovs ar filmām Vectēva medus (2002) un Bezmiegs (2004), studijā Dauka izaugušais jaunais talants Edmunds Jansons izveido pirmo dokumentālo animāciju, dienasgrāmatās balstīto īsfilmu Čiža acīm (2007), bet desmitgades beigās Latvijas filmas nonāk ne tikai Ansī virsotnē un citos svarīgos animācijas festivālos, bet pat Kannu festivāla īsfilmu konkursā – to paveic kinomākslinieks Jurģis Krāsons un scenārists Ivo Briedis ar zīmēto filmu Norīt krupi (2010).

Kristīne Matīsa,
kinovēsturniece

Latvijas kinovēsturē 20. gadsimta 90. gadi sākas vēl Rīgas kinostudijā kā lielā kinofabrikā, kur ražošana notiek ar vērienu un pārsvarā par „Maskavas naudu”, lielās PSRS kinoindustrijas ietvaros. Pieredzējušā režisora Jāņa Streiča spēlfilma Cilvēka bērns ir ļoti zīmīgs ceļa stabiņš šajā pārmaiņu ceļā – uzņemta tieši 1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību (un dibināts arī Latvijas Nacionālais Kinematogrāfijas centrs). Cilvēka bērna filmēšanas sākums sakrita ar barikāžu laiku, augusta puča laikā filma bija jau gandrīz uzņemta, bet filmas pabeigšanu atbalstīja Rēzeknes un Daugavpils pašvaldības.

Uz Rīgas kinostudijas ražošanas procesa pamatiem vēl būvēta arī pirmā pilnmetrāžas animācijas filma Latvijas kinovēsturē – režisoru Rozes Stiebras un Anša Bērziņa Ness un Nesija (1991), kuras zīmēšanā bija iesaistīti vairāk nekā 40 animatori un mākslinieki; šādu ražošanas vērienu jaunā valsts nevarēja atļauties vēl ilgus turpmākos gadus, tomēr nozares attīstības kontekstā ir svarīgi, ka arī 30 gadus vēlāk Latvijas zīmētās animācijas pamatlicēja Roze Stiebra strādā pie jaunas pilnmetrāžas animācijas filmas.

Par zīmīgu pagrieziena punktu, kurā filmu nozare sper platu soli pretī jaunam dzīves modelim, var uzskatīt 1993.-1994. gadu, kad Latvijas filmu nozares kopējā ainā parādās vairāki jauni un vēlāk nozīmīgi vārdi. No kinorežijas studijām Amerikā atgriežas jaunais laikmetīgā un neatkarīgā kino adepts Jānis Putniņš un uzņem pirmo spēlfilmu Varmācības meditācija (1993); ar savā īpašajā rokrakstā konceptuāli būvēto dokumentālo filmu Prāmis (1994) starptautiski tiek pamanīta režisore Laila Pakalniņa, un arī Latvijas animācija piedzīvo negaidītu starptautisku triumfu – jaunais režisors Nils Skapāns saņem Berlīnes starptautiskā kinofestivāla balvu Kristāla lācis par vienu no savām pirmajām leļļu īsfilmām, tikai sešas minūtes garo Lidojam!? (1994) no cikla Munks un Lemijs, kas top studijā Animācijas brigāde.

Desmitgades vidū Latvijas filmu nozare jau atkal var domāt par vismaz vienas pilnmetrāžas spēlfilmas finansēšanu daudzmaz adekvātā apjomā, un laimīgā loze krīt Jānim Streičam – viņa Likteņdzirnas (1997) sapulcina filmēšanas laukumā daudzus gandrīz jau izklīdušos dažādu kinoprofesiju pārstāvjus, un  uz īsu brīdi rodas ilūzija, ka viss atkal turpināsies „kā vecajos labajos laikos”. Tādā priecīgā noskaņā arī kinoskatītāji dodas uz kinoteātriem un pat stāv rindās pie kasēm, un Jānis Streičs vilšanos nesagādā – spilgtais un precīzais 90. gadu haotiskās Latvijas fiksējums pat 30 gadus pēc uzņemšanas nav pametis neatkarīgās Latvijas populārāko filmu trijnieku.

Apmēram tajā pašā laikā top arī radikāli atšķirīgā kinovalodā veidotā spēlfilma Kurpe (1998) – režisorei Lailai Pakalniņai tikt pie savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas palīdz strauji iegūtā starptautiskā atpazīstamība (tostarp FIPRESCI balva Kannu kinofestivālā par dokumentālajām filmām Prāmis (1994) un Pasts (1995)) un Vācijas partneru līdzfinansējums.

Dokumentālā kino uzņemšana 90. gados nepiedzīvo tik uzkrītošu krīzi, kā spēlfilmu joma, tomēr arī katrs atsevišķs dokumentālā kino režisors pie darba tiek reti. Vienīgi gandrīz jau klasiķis Ivars Seleckis nezaudē uzņēmīgo enerģiju un gandrīz katru gadu spēj atrast finansējumu un darbasparu jaunai pilnmetrāžas filmai. Desmitgades otrajā pusē režisors ar savu radošo komandu atgriežas Rīgas nomales Šķērsieliņā, kas viņam atnesa pirmo plašo atzinību Eiropā un arī citos kontinentos; tagad mēs zinām, ka filma Jaunie laiki Šķērsielā (1999) ar laiku kļuva par otro filmu triloģijā jeb dokumentālajā kinoromānā, kuru iesāka Šķērsiela (1988) un noslēdza Kapitālisms Šķērsielā (2013).

Līdzīgu likteni, kļūstot par „mazā cilvēka stāstu, kas interesē visu pasauli”, piedzīvo režisores Unas Celmas dokumentālā filma Olu kundze (2000) – drīz pēc pirmizrādes filma uzsāk strauju apriti ārzemēs un Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps saņem Latvijas Nacionālā Kinematogrāfijas centra balvu par dalību 35 starptautiskos kinofestivālos.

Varbūt likumsakarīgs noslēgums šai tik dīvainajai un dažādās nozīmēs trūcīgajai desmitgadei ir producenta Andreja Ēķa un režisora Aigara Graubas lēmums mainīt konceptu – apzināti veidot filmas plašai auditorijai, izvēloties sižeta pamatam Latvijas vēsturē nozīmīgus mezglu punktus. Abu pirmais kopīgais darbs, kuru jau tapšanas gaitā pavada atbilstoša publicitāte, ir spēlfilma Baiga vasara (2000), un rezultāts ir sasniegts – Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps filma saņem kinoizplatītāju balvu kā kinoteātros visvairāk apmeklētā Latvijas filma.
20. gadsimts Latvijas filmu nozarē noslēdzas cerīgi, filmu nozare nav sabrukusi, tikai sašķobījusies, bet konstrukcijas būs izmantojamas arī nākotnē – to mēs redzēsim nākamās desmitgades filmu izlasē. Tikmēr vēl dziļāku priekšstatu par 90. gadiem var palīdzēt radīt filmas, kas ekspertu kopējā balsojumā ieņem augstas vietas tūlīt aiz pirmā desmitnieka, – paturiet prātā vismaz šos nosaukumus! Sarakstu turpina gan pieredzējušo režisoru darbi – Anša Epnera spēlfilma Būris (1993), Aivara Freimaņa spēlfilma Ligzda (1995), Jāņa Streiča Vecās pagastmājas mistērija (2000) un Jura Podnieka dokumentālā filma Impērijas gals (1991), gan tobrīd jauni vārdi, kas ienāk Latvijas kinovēsturē uz palikšanu, – Juris Poškus Amerikā uzņem dokumentālo filmu 110/220 (1997), Viesturs Kairišs debitē ar spēles īsfilmu Kāzas (2000), ar īsfilmiņu Gulbis (1991) piedzimst seriāls Avārijas brigāde, bet Laila Pakalniņa stabili iet savu ceļu, kas sācies jau ar kinoinstitūta diplomdarbu, dokumentālo filmu Veļa (1991). Mēs par viņiem vēl dzirdēsim arī 21. gadsimtā!